Kā nomedīt rozā ziloni ?

Ar šiem viss sākās

Personisks stāsts par medībām. Penicilīnu un Co vienmēr ir interesējuši dīvaini un interesanti vīni, ne tik pierasti risinājumi un kaut kā tā. Rozā ziloņa medības sākās tad, kad viņš vietējos vīna veikalos nebija īsti parādījies, bija apzināts tieši viens veikals ar iespējamu šīs vīnogas šampanieša klātbūtni – patiesībā, tieši tas dzirkstulis joprojām karajās Penicilīna vēlmju sarakstā un nav nonācis glāzē. Skumji, bet fakts. Un kādus viedokļus tikai nenācās uzklausīt : ‘’ Fuj, šitas taču viens pats nav dzerams, nav nekāda cēlā vīnoga, to taču izmanto tikai masai, ne kaut kādai garšai – nekā tur nav. Nu Tu jau saproti, ka nekas dižs tas nebūs, jā?’’ Labi, ka naivais Penicilīns neklausījās citus, un savu viedokli izveidoja pats. Jā, favorītos joprojām ir simtsprocentīgi Pinot Noir šampanieši, bet Pinot Meunier piemīt vārdos neizsakāma pievilcība. Pavērsim vīna “moleskine” un palūkosimies piezīmēs, kas tad mums te laika gaitā ir izdzerts. 
Viss sākās pavisam nevainīgi – ar 2003.gada Lucien Dagonet et Fils šampanieša pudeli, pirktu diemžēl jau sen izbeigušā vīna veikalā, par 20 eiro – pilnīgi smieklīga, bet adekvāta summa. Vīndarītava maziņa, neatkarīgs vīna ražotājs, blendā 65 % Pinot Meunier vīnogu. Jā, vīnam ir maz burbuļu, bet tā garša! Iekrist uz galvas maizes grozā , kuram pievienota krietna sauja tikko gatavoties sākušu lazdu riekstu un tikpat liela sauja gatavu, sulīgu augļu. Ar medus, kanēļmaižu, biezpienmaizes un lakricas piedevām. Pēcgarša, nē pat pēcsmarža – pie tukšās glāzes varēja pielipt uz visu atlikušoo vakaru un smaržot, un smaržot, un smaržot. 
Champagne H. Blin’s Quinessence Meunier 2009. gada metiens. Piezīmes vēsta, ka nez aiz kāda izbīļa pirmais malks šīs dziras Penicilīna mājās tika dzerts diezgan vēss, līdz ar to aromāti nebija pilnībā attīstījušies – zaļi valrieksti, mandeles, ābolu mizas un cidonijas. Šampanietim sasilstot, parādījās medus, biskvīta, un cidoniju notis. Garšā pievienojās arī sarkani, ļoti gatavi āboli un gatavi bumbieri, kā arī kumelītes. Šim paraugam esam dzēruši arī otru pudeli, kura garšoja pēc… tadadadam!… skābu kāpostu sulas! Jā, otra pudele bija sabojājusies, bet dažreiz, ballītes gaitā gadās izdzert arī tādus vīnus. Sorry, not sorry, gadās. Trešā pudele dzīvo vīna pagrabā un gaida savu uznācienu – cerams, ka būs nesabojājies. 
Divi samērā maza vīndara burbuļi nonāca mūsu ( Penicilīns un Co) redzeslokā pagājušā gada novembrī – Xavier Lariot Collision Meunier un Collison Meunier Rose – attiecīgi viens balts, otrs rozīts. Piezīmes saka, ka baltais degustētāju savienībai ir paticis labāk, tajā dominēja rabarberu, tropisko augļu, mandarīnu un pūdera, kā arī zemeņu notis. Rozā esot bijis ogu bumba – zemenes, avenes, jāņogas, meža zemenes…. Uh. 
Šis – Legret et Fils Rose de Saignee – ir nokļuvis Penicilīna pagrabā uz ‘’a paskatīsiemies, kas ar šito burbuli būs pēc gadiem diviem’’ – veci vīnogulāji, ar īsu macerācijas laiku, kas šo spilgi zemeņrozā burbuli padara par diezgan foršu dzeramo. Aromātā zemenes, jāņogas un cukurvate apvienojas ar pikantām baltā pipara un ķiršu notīm.

Vai mēs vismaz priekš sevis esam attaisnojuši Meunieru? Jā, viņam ir iemesls būt mūsu glāzēs un pagrabos. Jā, te nevajag meklēt Chardonnay sarežģītību, Pinot Noir augļu notis, šeit ir stāsts par vieglumu, neuzbāzību, svētkiem un burbulīšiem.

”Chablis” un Chablis

Šablis…šablis… šablis. Francijas vīnu pērle. 

Šovakar mūsu nagos nonāca, un pēcāk salija glāzēs divi šī vīna eksemplāri – īstais un khm…gribētu teikt,ka viltotais. 

Viltotajam mēs uzskrējām virsū pilnīgi nejauši – braucot pēc sarkanvīna uz “nu to tur gruzīņu veikalu”, paslīdēja roka un padusē tika iespiests šis vīns, kuru, jāatzīst, mēs cītīgi visu vakaru apsmējām. 

Tovuz Chablis. Vīns ražots Azerbaidžānā. Vīnogas – Chardonnay un Bajanšir. Informācija no ražotāja mājaslapas – “pussausais baltvīns, patīkamā salmu krāsā, ar vīnogām raksturīgu ziedu aromātu, kuru papildina vīna izturēšanas nianses. Garša maiga, harmoniska, mēreni svaiga, ar jūtamām izturēšanas niansēm. Ieteicams lietot atdzesētu, pie zivīm vai svaigajiem sieriem.” 

Neticiet gandrīz nevienam vārdam no ražotāja mājaslapas. Vienīgais, kas kaut cik atbilda patiesībai bija vīna krāsa, diezgan pievelkot patīkami salmu zeltaina. Viss pārējais…ieskatam – jūs visi,  taču, esat dzēruši kāda, pie tam ne visai veiksmīga darinātāja, mājas vīnu no āboliem? Lūk, šis garšoja apmēram tā pat. Aromātā – pārgatavs ābols, garšā – pārgatavs ābols, un…un…nekā cita. Protams, mēs tīrās izklaides pēc pameklējām citus aromātus un garšas – drīzāk piedomājām, jautrības vārdā. Un, mīļais ražotāj, kurš, cerams, (vai varbūt vēlams? :)) šo nekad nelasīs, apgalvo, ka šis vīns ir pussausais – Tu nekad dzīvē neesi nevienu pussauso vīnu dzēris, un man pat bail domāt kā garšo, tavuprāt, sausais vīns. Secinājums – ja garšo omītes ābolu vīns – šis ir Tev! 

Domaine de Varoux Chablis 2017

Pilnīgi cits stāsts – īstais, ‘’dzīvais’’ Francijas čabulītis. Lielisks, svaigs un minerālains. Mājaslapā informācija skopa, lasām importētāja etiķeti: “Pilnmiesīgs, labi sabalansēts un tonizējošs vīns ar dzidru un maigi zeltainu krāsu. Vīnam piemīt kompleksa un silta buķete un noturīga pēcgarša. Pēc garšas vīns ir mineralizēts un dzīvīgs ar dominējošām greipfrūtu un pīniju notīm. Ieteicams ar jūras veltēm, kazas sieru un truša gaļu.” Pilnmiesīgumu īsti nepamanījām, pīniju riekstus arī – iespējams tāpēc, ka nemaz nezinām kā tie pīniju rieksti garšo. Viss pārējais gan kā pēc mācību grāmatas – minerāli bija, citrusi bija, augsts skābes saturs bija. 

Secinājums – lai arī šim ražotājam ir pieejams garšīgāks Chablis ( Domaine de Vauroux Chablis Vieilles Vignes), arī šis priekš bāzes līmeņa izstrādājuma nav slikts. Pirksim vēl!