Kā nomedīt rozā ziloni ?

Ar šiem viss sākās

Personisks stāsts par medībām. Penicilīnu un Co vienmēr ir interesējuši dīvaini un interesanti vīni, ne tik pierasti risinājumi un kaut kā tā. Rozā ziloņa medības sākās tad, kad viņš vietējos vīna veikalos nebija īsti parādījies, bija apzināts tieši viens veikals ar iespējamu šīs vīnogas šampanieša klātbūtni – patiesībā, tieši tas dzirkstulis joprojām karajās Penicilīna vēlmju sarakstā un nav nonācis glāzē. Skumji, bet fakts. Un kādus viedokļus tikai nenācās uzklausīt : ‘’ Fuj, šitas taču viens pats nav dzerams, nav nekāda cēlā vīnoga, to taču izmanto tikai masai, ne kaut kādai garšai – nekā tur nav. Nu Tu jau saproti, ka nekas dižs tas nebūs, jā?’’ Labi, ka naivais Penicilīns neklausījās citus, un savu viedokli izveidoja pats. Jā, favorītos joprojām ir simtsprocentīgi Pinot Noir šampanieši, bet Pinot Meunier piemīt vārdos neizsakāma pievilcība. Pavērsim vīna “moleskine” un palūkosimies piezīmēs, kas tad mums te laika gaitā ir izdzerts. 
Viss sākās pavisam nevainīgi – ar 2003.gada Lucien Dagonet et Fils šampanieša pudeli, pirktu diemžēl jau sen izbeigušā vīna veikalā, par 20 eiro – pilnīgi smieklīga, bet adekvāta summa. Vīndarītava maziņa, neatkarīgs vīna ražotājs, blendā 65 % Pinot Meunier vīnogu. Jā, vīnam ir maz burbuļu, bet tā garša! Iekrist uz galvas maizes grozā , kuram pievienota krietna sauja tikko gatavoties sākušu lazdu riekstu un tikpat liela sauja gatavu, sulīgu augļu. Ar medus, kanēļmaižu, biezpienmaizes un lakricas piedevām. Pēcgarša, nē pat pēcsmarža – pie tukšās glāzes varēja pielipt uz visu atlikušoo vakaru un smaržot, un smaržot, un smaržot. 
Champagne H. Blin’s Quinessence Meunier 2009. gada metiens. Piezīmes vēsta, ka nez aiz kāda izbīļa pirmais malks šīs dziras Penicilīna mājās tika dzerts diezgan vēss, līdz ar to aromāti nebija pilnībā attīstījušies – zaļi valrieksti, mandeles, ābolu mizas un cidonijas. Šampanietim sasilstot, parādījās medus, biskvīta, un cidoniju notis. Garšā pievienojās arī sarkani, ļoti gatavi āboli un gatavi bumbieri, kā arī kumelītes. Šim paraugam esam dzēruši arī otru pudeli, kura garšoja pēc… tadadadam!… skābu kāpostu sulas! Jā, otra pudele bija sabojājusies, bet dažreiz, ballītes gaitā gadās izdzert arī tādus vīnus. Sorry, not sorry, gadās. Trešā pudele dzīvo vīna pagrabā un gaida savu uznācienu – cerams, ka būs nesabojājies. 
Divi samērā maza vīndara burbuļi nonāca mūsu ( Penicilīns un Co) redzeslokā pagājušā gada novembrī – Xavier Lariot Collision Meunier un Collison Meunier Rose – attiecīgi viens balts, otrs rozīts. Piezīmes saka, ka baltais degustētāju savienībai ir paticis labāk, tajā dominēja rabarberu, tropisko augļu, mandarīnu un pūdera, kā arī zemeņu notis. Rozā esot bijis ogu bumba – zemenes, avenes, jāņogas, meža zemenes…. Uh. 
Šis – Legret et Fils Rose de Saignee – ir nokļuvis Penicilīna pagrabā uz ‘’a paskatīsiemies, kas ar šito burbuli būs pēc gadiem diviem’’ – veci vīnogulāji, ar īsu macerācijas laiku, kas šo spilgi zemeņrozā burbuli padara par diezgan foršu dzeramo. Aromātā zemenes, jāņogas un cukurvate apvienojas ar pikantām baltā pipara un ķiršu notīm.

Vai mēs vismaz priekš sevis esam attaisnojuši Meunieru? Jā, viņam ir iemesls būt mūsu glāzēs un pagrabos. Jā, te nevajag meklēt Chardonnay sarežģītību, Pinot Noir augļu notis, šeit ir stāsts par vieglumu, neuzbāzību, svētkiem un burbulīšiem.

Savādāks skats uz Beaujolais Nouveau

Mēs jau zinām, ka Beaujolais Nouveau ( turpmāk vienkārši kā Bužulē) ir svaigs, viegls vīns ar dominējošiem banānu, bumbieru, košļājamās gumijas (ziniet tās bērnu iecienītās košļājamās gumijas “hubba bubba?”)  un sarkano ogu aromātiem. Tas top 6-8 nedēļu laikā no ražas novākšanas līdz sapildīšanai pudelē brīdim. Kā saka paši francūži – šis vīns nav domāts vīna snobiem – tas ir lēts, vienkāršs ātra patēriņa produkts, kurš pasniedzams viegli atdzesēts. Kā radīts, lai nosvinētu grūtās ražas novākšanas beigas. Popularitātes pirmsākumi gan meklējami 1950. gados – vīna izplatītāji sacentās savā starpā, kurš šo vīnu pēc iespējas ātrāk nogādās Parīzē. 1970. gadā –  Džordžs Dubufe (Georges Duboeuf), lielākais Beaujolais Nouveau ražotājs, sāka reklamēt savu produkciju, izliekot plakātus ar saukli, kuru pazīstam līdz šim *Le Beaujolais Nouveau est arrivé!! Pamazām pasauli pārņēma Bužulē trakums, kurš, lai arī šķietami bija sācies pats no sevis, tomēr daļēji bija arī mārketinga speciālistu veicināts triks. 34 gadus, sākot no 1951.gada, vīna oficiālais izlaišanas datums bija 15.novembris, tomēr Bužulē reģionālā vadība, un ne bez mārketinga speciālistu padoma, 1985. gadā izlēma,  ka lielā diena vienmēr būs mēneša trešā ceturtdiena – diena, kad visticamāk cilvēki sāk savu nedēļas nogali. Kā arī labi plānota sakritība – Bužulē tirdzniecībā tiek izlaists tikai nedēļu pirms Pateicības dienas svinībām – un šis vīns ir lieliska kompānija ceptajam tītaram. 

Nost ar neinteresantajiem mārketinga sīkumiem, palūkosim, kā šis brīnums top! Tātad, bužulē top ar vienu no senākās vīndarīšanas tehnikas palīdzību – Ogļskābo Macerāciju  (turpmāk tekstā OM). Īsumā tas notiek tā – vīndaris samet savas vīnogas ar visiem ķekariem tvertnē – šeit ļoti svarīgi, lai ķekari ir nebojāti un ogas veselas. Tvertni noslēdz ar vāku un pievada ogļskābo gāzi, šajos bezgaisa apstākļos vīnogās notiek fermentācijas process, kā laikā rodās nedaudz alkohola, kā arī virkne citu savienojumu, kas var ietekmēt vīna garšu. Tiklīdz alkohola līmenis ir sasniedzis 2% alkohola, kas notiek aptuveni pēc nedēļas, kad fermentācijas temperatūra ir 35 grādi, vīnogas sāk atsprāgt vaļā, bet temperatūras kontrolei ir jābūt precīzai – pārāk augsta temperatūra veicina  ceptu augļu aromātu klātbūtni vīnā. Parasti īsi pirms šī procesa sula tiek nolieta un turpināta tradicionālā fermentācija – viss šis rezultējas viegli dzeramā un augļainā sarkanvīnā. Jāņem vērā, ka OM ietekmi uz fenoliem var variēt – tas atkarīgs no vīnogas šķirnes, galu galā mēs jau zinām, ka katrai vīnogu šķirnei ir savas dominantās garšas un smaržas īpašības.

Kontrolētas OM aprakstu pirmsākumi meklējumi 1934. gadā, kad franču zinātnieks Maikls Flanzijs (Michael Flanzy) centās uzlabot vīnogu konservēšanu, izmantojot oglekļa dioksīdu. Un jau tad tika atzīmētas no šādām vīnogām gatavoto vīnu organoleptiskās īpašības. Vienīgais, toreiz šai metodei īsti neatrada pielietojumu, toties tika izstrādata OM darba grupa. Šajā pašā desmitgadē tālāk, balstoties uz iepriekšējiem pētījumiem, tēmu attīstīja vīrs vārdā Džeils Čauvets (Jules Chauvet) – Bužulē negociants, degustators un ķīmiķis, kuru daudzi uzskata por OM tēvu. Sākotnēji gan viņš pētīja tehnikas vīna PH līmeņa paaugstināšanai, taču vēlāk viņš identificēja divas vīnogas, kuras ir piemērotas šī procesa veikšanai – Gamay un Grenache. Tādas vīnogas kā Mourvedre, Pinot Noir un Syrah ir vairāk piemērotas daļējai OM. 

Aromāti, kurus saista ar OM, parasti ir augļaini vai muskatam līdzīgi, ar sarkanajām ogām un ķiršiem (šie pamatā Bužulē). Esteru izraisītie aromāti, piemēram, košļājamā gumija, ir kā signālzīme metodes izmantošanai. Vaniļa, mandeles, kanēlis, kā arī citas garšvielas, koka un ozola aromāti arī ir raksturīgi. Aromātiskie savienojumi, kas iezīmē Ogļskābo Macerāciju nav pilnībā definēti. Dažām šķirnēm metode uzlabo pašu vīnogu aromātiskās īpašības, bet citās priekšplānā nonāk aromāti, kuri rodas paša procesa laikā. Anaerobā vide rada īpašus aromātus, tomēr parādās arī tradicionālās fermentācijas aromāti . 

Ļoti jaunos vīnos dominē uz esteriem bāzēti aromāti, tādi kā Etila Cinamāts, kurš atbild par zemeņu un aveņu aromātiem, Benzaldehīds – ķiršu aromāti, un Izoamila Acetāts – izpaužoties kā intensīvas ziedu un augļu nianses. Pēc pāris mēnešiem šie aromāti pazūd un sāk dominēt aromāti, kuri vairāk asociējas ar novecošanos.  

Kā jau minējām, pilnīgai OM ražas novākšana un process līdz apstrādāšanai ir kritisks –  ķekariem un ogām vīndarītavā ir jānonāk neskartiem. Ķekari saudzīgi tiek ievietoti aizvākojamā tvertnē, kura jau ir piepildīta ar CO2, kurš tiek nodrošināts līdz ogas un rūgšanas process pats sāk ražot ogļskābo gāzi.

Tvertnes var būt kā no koka, tā no  nērusējošā tērauda. Priekšroka tiek dota zemām tvertnēm, lai samazinātu tajā esošo spiedienu – tvertnes lielumam un izmēram ir ietekme uz spiedienu tās apakšā esošām ogām. Tas savukārt ietekmē misā esošos ķekarus, līdz ar to arī to ogu daudzumu, kuras netiek anaerobi ietekmētas. Procesu ir iespējams veikt arī aizkausējamā polietilēna maisā. Variants, kur izmanto maisus, kurā ievietot ogas un sauso ledu ogļskābās gāzes izstrādāšanai, tika patentēts Austrālijā 1986. gadā. 100% OM ir ļoti tehniska, balstoties uz teorētisko mērķi. Tas notiek tāpēc, ka ir grūti saglabāt ogas tvertnes apakšā neskartas. Pat noslēgtā, piepildītā traukā vīnogas eksistē trīs vidēs. Ogas tvertnes augšpusē atrodās ar oglekli bagātā vidē, vidū ir neskartas ogas, kuras sajaukušās ar jau saspiestām ogām, apakšā tikai saspiestas ogas. Raugi, pat ja nav skābekļa, fermentācijas procesā paliek dzīvotspējīgi. 

Iepriekšminētajai metodei priekšroka tiek dota Bužulē reģionā jaunvīna ražošanai, kurš tiek gan ātri gatavots, gan patērēts. Tradicionālā vīndarīšana šajā reģionā vairāk vai mazāk sastāv no daļējas OM saspiesto ogu ir vairāk, un rūgšanas temperatūras ir augstākas. Tomēr lielākā daļa reģiona vīndaru no OM pāriet uz “Burgundijas’’ vīndarīšanas stilu. Daļējai OM recepti var variēt, bet aizvākotie tanki un ogļskābēs gāzes pievienošana paliek nemainīga. Nepieciešamība pēc neskartām ogām nav absolūta – kad ķekari nonāk tankā, tā apakšā esošie ķekari no virsējo ķekaru svara saspiežās un tajos notiek fermentēšanās. Brīdi, kurā tvertne tiek aizvākota, nosaka OM līmenis augšējā vīnogu masas daļā.

Anaerobie metabolismi notiek ne tikai neskartās ogās, bet ari ogļskābā vidē un misā – līdz ar dažādām variācijām šajā precīzajā procesā. Tvertnes apakšā, kad raugs sāk fermentēt misu, var sākties arī malolaktiskā fermentācija, tāpat kā difūzija starp saspiestām un neskartām vīnogām, un to kātiņiem. Pāreja uz anaerobo fermentatīvo metabolismu ir sasaistīta ar spirta dehidrogenāzes enzīma klātbūtni vīnogu kauliņos, kas pirmo reizi ir nosakāms pēc vīnogu krāsas maiņas nomaiņas, t.s – veraison. Tas pārvērš cukurus alkoholā tādā pašā veidā kā alkohola dehidrogenāze, ko satur raugs. Lai arī šī attīstība notiek bez ierobežojumiem skābekļa iedarbībā, šķiet, ka anaerobās metabolisma funkcijas ir ogu gatavības pazīme. Starpšūnu fermentācija izdala nelielu etanola daudzumu. Tos pavada tādi blakus produkti kā glicerīns un acetilaldehīds, kuri uzkrājas ogās. Paralēli notiek arī organiskā slāpekļa satura izmaiņas, kā arī fenolu un dažādu aromātisko savienojumu difūzija no miziņas uz ogas mīkstumu. Krāsa daudz vieglāk ekstrahējas nekā miecvielas. Anaerobā procesa laikā sadalās viena no galvenajām vīnogās esošajām skābēm – ābolskābe. Ta sadalās attiecīgi līdz piruvātam, acetilaldehīdam un etanolam. Kopējais pH palielinās par 0,25 ietekmējot kopējo fermentācijas procesu. Izmainās  glicerīnu un fenolu saturs, ietekmējot garšas uztveri.

Temperatūra augļu novākšanas laikā ir kritiska no oglekļa dioksīda absorbēšanas viedokļa. Augļi 35 grādu temperatūrā ir spējīgi apsorbēt apmēram 50% tvertnē esošā oglekļa dioksīda, un nedēļas laikā ogas ir beigtas. 15 grādu temperatūrā ogas absorbē mazāk oglekļa dioksīdu, absorbcija aizņem 20 dienas, un iegūtais vīns ir mazāk aromātisks. 30-32 grādu temperatūra ir vistipiskākā, rauga fermentācija tiek pabeigta divās līdz septiņās dienās, kamēr malolaktiskā fermentācija tiek pabeigta dažas dienas vēlāk. Pateicoties šim ātrumam,  rodās atrās realizācijas OM vīni – tādi kā Beaujolais Nouveau. Zems PH līmens un ievērojams daudzums neizreaģējušā cukura padara OM pakļauto sulu jutīgu pret mikrobu izraisītiem bojājumiem. Brīvās iztecēšanas vīns un presētais vīns parasti tiek glabāti atsevišķi pēc iespējas ilgāk, lai izvairītos no problēmas ar mikrobiem katrā atsevišķā partijā. OM vīniem, kurus ražo tikai no presētajām frakcijām, parasti ir augstāks cukura, aromātu un krāsu līmenis, kā arī tiek uzskatīts, ka tiem ir augstāka kvalitāte. Dažādas macerācijas un izturēšanas opcijas var tikt izmantotas, lai palielinātu vīna izturēšanas ilgumu un struktūras sarežģītību. Augstākā līmeņa Cru Beaujolais vīni eleganti noveco aptuveni 20 gadu laikā, dažiem parādās brettanomicīmu aromāti. Zemāka līmeņa vīni nobriest 4-8 gadu laikā. 

Termins ‘“pilnīga ķekara fermentācija’’ dažreiz tiek izmantota kā atsauce uz pilnīgu OM. Tomēr tas attiecās uz plašāku klāstu vīndarīšanas paņēmienu, kur izmanto tvertnes piepildīšanu ar pilnīgi veseliem ķekariem. Variācijas par tēmu iekļauj gan visa tanka piepildīšanu vienkārši ar veseliem ogu ķekariem, gan veseliem ķekariem, kuri sajaukti ar saspiestām ogām, gan arī ar saspiestām ogām sakārtotām pamīšus ar veseliem ķekariem  pēc lazanjas principa. Metode var tikt uzskatīta par senlaicīgu, bet to arvien vairāk izmanto, lai vīnam piešķirtu eleganci, sevišķi laikā, kad klimata izmaiņas atstāj iespaidu uz vīna kvalitāti. Šīs fermentāciju formas parasti notiek lēnāk un vēsākā temperatūrā nekā sašķaidīto ogu fermentēšana. Metodes aizstāvji uzsver, ka fermentācija ir kontrolējamāka. Bet vienalga – vai tiek izmantoti visi ķekari, vai tikai saspiestas ogas, notiek starpšūnu fermentācija. Tas rada dažādas aromātiskas un garšas īpašības, paceļ PH, piedod gludāku struktūru, bet pakļauj gaistošo aromātu riskam. Veselo ogu fermentēšana var būt apvienota ar veselo ķekaru fermentēšanu. Parasti tas nozīmē, ka ražas novākšanas lakā notiek maiga vīnogu atdalīšana no kātiņiem. Kātiņu trūkums atņem izejvielas miecvielām un samazina ogu spēju ražot etanolu. 

Riohā, pamatā Alavesa subreģionā, tiek izmantota daļēja OM vīnos, kuri paredzēti vienkāršai dzeršanai vai jaunākiem patērētājiem.  Gadsimtiem senas tradīcijas Riohā paredz veselu ķekaru ievietošanu atvērtās mucās vai lagāros, ļaujot augšējām vīnogām saspiest apakšējās, tādējādi ierosinot rūgšanu. Līdzīgs process notiek Gruzijā, tikai kvevrās, kas tiek ieraktas zemē. Burgundijā OM dažreiz izmanto Bourgogne AOC līmeņa vīniem. Pinot Noir audzētāji visā pasaulē mēģina raudzēt vīnu, izmantojot šo paņēmienu.  OM tiek plaši izmanota arī Francijas dienvidos. Tā priekšrocība ir tieši šajos augļainajos, svaigajos un viegli dzeramajos vīnos, kas gatavoti no Carignan vīnogām. Ir gana grūti atrast atšķirības starp pilnīgu un daļēju Ogļskābo Macerāciju, tāpat kā to, vai vīndaris vīndarīšanas procesam izmantojis visus ķekarus vai tikai veselas ogas. Arvien vairāk ASV vīndaru gatavo nouveau stila vīnu, pielāgojot tehniku karstajiem reģioniem. Čīlē gatavo lieliskus Pais, Carmenere, Carignan un Cinsault vīnogu vīnus, izmantojot OM – vīni ir augļaini un dzīvīgi, pie tam nav iespējams uzminēt to augsto alkohola saturu.  

OM izmanto arī kafijas ražotāji. Patiešām procesu, kas ir līdzīgs aneorobajai fermentācijai,  viņi ir aizņēmušies no vīndariem. Šeit OM tiek izmantoti veseli kafijas koka ķirši, kuros fermentācijas laikā aiz apvalka esošās gļotas sadalās. Mērķis ir sašķelt augļa iekšējos slāņus, izmērcēt visas sulas sēklās, veicot kontrolētu bez rauga fermentāciju. OM var atvērt dažādas neparastas garšas un aromātus – sarkanvīna un viskija, piemēram, lai gan arī šeit košļājamās gumijas un banānu aromāti ir kā signāls metodes izmantošanai. 

Ogļskābā macerācija baltvīnu ražošanā – kaut gan ir grūti saprotama jēga izmantot OM baltvīnos, tomēr ņemot vēra metodes panākumus ar sarkanvīniem, tiek veikti eksperimenti arī ar baltvīniem. Daudzās baltvīna vīnogās sastopamas asas un spēcīgas miecvielas, kuras parasti nav sastopamas gatavajos vīnos, jo tie netiek izturēti uz miziņām un kātiņiem. Tikai 48 stundu Ogļskābā Macerācija ehstrahē daļu no tiem. Šķirnes aromātiskās īpašības būs gandrīz zudušas galaproduktā. Protams,  galarezultāts ir atkarīgs no izmantotās vīnogu šķirnes, dažas ir vairāk, dažas mazāk piemērotas. Piemēram rīslingam, sakarā ar augsto fenola līmeni, mainīsies gan skābe, gan aromāti, bet Pinot Gris fenoli ir kontrolējamāki, līdz ar to šī vīnoga OM būs vairāk piemērota. Šī metode ir ietekmējoša oranžo vīnu ražošanā, metodes aizstāvji meklē variācijas par izturēšanu uz miziņām fenoliskiem baltvīniem. Daži baltvīna ražotāji gatavo un laiž tirdzniecībā baltvīnus, kuri pilnībā gatavoti pēc Ogļskābās Macerācijas, vai OM kombinētu ar izturēšanu uz miziņām.

Pinot Noir

Šodien parunāsim par Pinot Noir,  pasaulē vispopulārāko vieglas miesasbūves sarkanvīnu. Šī šķirne ir 10 pasaulē stādītāko vīnogu vidū.

Īss dosjē:

  • Vīnogas krāsa – sarkana
  • Dzimtene – Francija, Burgundija 
  • Izplatība – vēsā un mērenā klimatiskā josla. Pavedinošais un jutekliskais Pinot Noir ir ļoti mainīgs klimata ietekmē – no samērā viegliem līdz strukturētiem, daudzšķautnainiem vīniem ar dažādu izturēšanas potenciālu un cenu amplitūdu
  • Populārākie reģioni – Burgundy, Champagne Francijā; Santa Cruz Mountains AVA, California (Russian River Valley), Oregona  ASV; Martinborough, Marlborough, Central Otago Jaunzēlandē;  Casablanca Valley Čīlē, Ahr Vācijā, Rumānijā, Tasmania, Mornington Peninsula, Yarra Valley Austrālijā;  Elgin Dienvidāfrikā. 
  • Raksturojums – agri plaukstoša, līdz ar to pakļauta pavasara saliem un tendēta uz nepilnīgiem ķekariem, ogas agri nogatavojās. Patīk vēss un mērens klimats, labi jūtās kaļķainās māla augsnēs. Karstā klimatā vīnogas pārāk ātri nogatavojās, salīdzinoši plānā miziņa saraujās un gūst saules apdegumu (kas noved pie vīnogu rūgtuma). Šī šķirne tendēta veidot daudz nelielu ķekaru. Diezgan jutīga  pret tādām slimībām kā pelēkā puve, miltrasa, kā arī citām vīrusu slimībām. 
  • Iespējamie aromāti un garša – vieglas miesasbūves vīns, ar vidēji izteiktām miecvielām un vidēju skābuma līmeni. Primārie aromāti iekļauj sevī  ķiršus, dzērvenes, brūklenes, meža un dārza zemenes, avenes, krustnagliņas, hibisku, arī meža augsni, zemi, rožu ziedlapiņas. Vīnam novecojot, vairāk sāk dominēt sēņu, augsnes un staļļa aromāti.Taču neskatoties uz salīdzinoši vieglo miesu, šīs šķirnes vīni var būt arī pietiekami sarežģīti, ar niansēm bagātu garšu un aromātu buķeti. Ne velti Pinot Noir tiek uzskatīts par kaprīzāko un vienlaikus arī par izsmalcinātāko sarkanvīnu pasaulē.
  • Ēdienu saderība – pīle, cālis, cūkgaļa un sēnes. 
  • Starptautiskā svinamā diena – 18. augusts.

Fakti

  • Pirmoreiz mūsdienīgais Pinot Noir nosaukums minēts 1375. gadā, līdz tam vīnoga vairāk pazīstama kā Morillon, Noirinet un Auvernat. 
  • Viena no retajām sarkanajām vīnogām, no kuras ražo gan sarkanvīnu, gan rozīti, gan baltu, kā arī dzirkstošu vīnu. 
  • Ar DNS analīžu palīdzību noskaidrots, ka Pinot Gris un Pinot Blanc ir tikai Pinot Noir mutācijas. 
  • Pinot Noir ir vecāks nekā Cabernet Sauvignon. Vecuma starpība ir apmēram 1000 gadi. Līdz ar to Pinot Noir ierindojies to vīnogu pulkā, kas ir pazīstamas no romiešu laikiem, to skaitā arī Moscato Blanc, Timorasso, Gouais Blanc. 
  • Vācija ir trešā lielākā Pinot Noir ražotājvalsts – pirmās divas vietas dala Francija un ASV. 
  • Pinot Noir ir tēvs vairākām vīnogām, tai skaitā arī Chardonnay , kas ir dabīgs Gouais Blanc un Pinot Noir krustojums. Pie tam – abas šīs vīnogas nereti sastopamas līdzās – abām patīk viena klimatiskā josla un augšanas apstākļi.

Un visbeidzot ieskatam dažas cenas –  Domaine Leroy Musigny Grand Cru vīnu vidējā cena ir 6237 $;  Domaine Leroy Chambertin Grand Cru vidēji maksā 3728$; Noble Wine veikalā nopērkamais  2013.gada Richbourg Grand Cru maksā 665.00eur. Nevēlamies jūs šokēt un atbaidīt no Pinot Noir baudīšanas. Atcerieties, ka pasaules šedevri maksā, tik cik maksā. Ir ļoti plašs Pinot Noir vīnu klāsts par pieejamākām cenām. Jau pieminētajā Noble Wine Le Renard Bourgogne Pinot Noir nopērkams par 21.90eur. Moselwein piedāvā Pinot Noir Königsbacher Ölberg Spätlese no Pfalcas Vācijā par 17.30eur.  Spirits & wine piedāvā Grand Noir Pinot Noir par akcijas cenu 6.25eur (parasti 7.59eur). Atliek tikai izvēleties, kura stila Pinot Noir būs jums piemērotākais.

UZMANĪBU! Raksts satur dzīvas vardes un jēlu gaļu. Penicilīns gatavo varžu kājiņas.

Gro un Amarillis pozē sugas brāļu kāju kastītē

Ar ko jums asociējas franču virtuve? Saderam, ka vismaz vienam no jums tās ir varžu kājiņas? Pat ja neesiet ēduši, tad vismaz dzirdējuši, ka frančus sauc par varžēdājiem? 

Leģenda vēsta, ka francūži sākuši ēst varžu kājiņas 12. gadsimtā, kad mūki, kuriem bija jāievēro bezgaļas diēta, tās klasificēja kā zivis. Pēc kāda brītiņa arī vienkāršā tauta, tā teikt, pavilkās, un ne jau aiz labas dzīves. Francijā gada laikā apēd apmēram 80 milijonus kāju pāru gadā. Pārsvarā tās tiek ievestas no Indonēzijas, kura arī ir lielākais varžu kājiņu eksportētājs Eiropā. Par attaisnojumu varžēdājtautai varam pieminēt, ka šī delikatese ir populāra arī Ķīnā, ASV, kā arī citur Eiropā

saldētas varžu kājiņas

Mēs par pamatu ņēmām franču virtuves klasiku GRENOUILLE A LA PROVENCALE – recepte ļoti vienkārša, izdosies pat iesācējam, kā mēs. 

  • Ņemam varžu kājiņas ( mums bija 8, iepakojumā mēdz būt arī 12)
  • Sāls
  • Baltie pipari –  taisnības labad jāpimin, ka mēs lietojām tos,kuri bija atrodami virtuves plauktā.
  • Milti – mūsu gadījumā bezglutēna maisījums, bet šis galīgi nav būtiski- vajag tikai pāris saujas panēšanai 
  • Nesālīts sviests cepšanai
  • 3 sasmalcināti ķiploka ‘’zobiņi’’
  • Sasmalcināta pētersīļu bunte 
Atkusušas un gatavas apstrādei

Sagatavojam varžu kājiņas, atkausējam, apberam ar sāli, pipariem, un apviļājam miltos. 

Uz vidēja karstuma uzkarsējam pannu, izkausējam sviestu, un liekam kājas cepties. Izmantojam taimeri – cepam kājiņas no katras puses 3 – 4 minūtes, kamēr tās kļūst zeltaini brūnas. Pievienojam sasmalcinātus ķiplokus un pētersīļus un pacepam vēl 30 sekundes, lai garšvielas uzsilst un atverās. Mēs likām klāt arī smalki sagrieztu šalotes sīpolu – bija ļoti labi un iederīgi. 

Liekam gatavo maltīti uz šķīvja, pārkaisām ar ķiploku-pētersīļu maisījumu un ēdam nekavējoties. 

procesā

Klasisikajā receptē nekas nav minēts par piedevām, mēs klāt piekodām pastinaka biezeni. 

Un tagad par svarīgāko daļu –  VĪNS. Vīni bija divi – apzināti izvēlēts Elzasas Rīslings – nedārgs, vienkāršs vakara vīns, un Austrijas Gruner Veltliner, kuru mums nopārdeva kādā vīna veikalā, kurā gan sākotnēji mums kā saderīgo vīnu piedāvāja sarkanvīnu – nenoprecizējot gan kuru.

gatavās kājeles

Par garšām – varde garšo kaut kur starp cāli un zivi, bet tomēr pēc vardes – savādi, nepierasti, bet piesaistoši. Pastinaku biezenis lieliski kalpoja garšu paletes notīrīšanai starp kumosiem. Elzasas rīslings bija pareiza izvēle – garšas sakombinējās, izveidojot vienotu buķeti. Ar Veltlineru bija ne tik labi – dzert varēja, bet laikam vīna planā miesa un pārāk augstais skābuma līmenis traucēja. Toties Veltliners ideāli saspēlējās ar pastinaku biezeni –  tā kā, ja kādreiz vajag kaut ko uzdzert šim ēdienam – rekur jums vīniņš. 

P.S –  par attaisnojumu sarkanvīnu ieteikušajai pārdevējai jāatzīst, ka arī mēs bez izpētes nezinātu, ko piedāvāt. Šis nav mūsu virtuves tradiconālais ēdiens. Mēs gan vadītos pēc vista/zivs, primārā izvēle būtu Chardonnay, kurš, starp citu, arī ir viens no iederīgajiem.

Grons pozē Šampanieša glāzē

P.s – neviena varde eksperimentā necieta 🙂

Rudens ēdieni un vīns

  • Kāpostu tīteņi – labi saspēlēsies ar ēdiendraudzīgajiem vīniem – Zinfandelu un Malbecu. Abi vīni lieliski saspēlēsies gan ar gaļu, gan tomātu mērci, gan piešķirs ēdienam vieglu pikantumu. Zinfandelu, ja tas šķiet pārāk salds, kā man, piemēram, var aizstāt ar Primitivo vai Côtes du Rohe red. Tiem , kuriem nepatīk lielie, pilnmiesīgie sarkanvīni, jalūkojas pēc Beaujolais Village (ne Noveau, be tieši ciemata līmeņa vīniem, nav viegli atrast, bet ir atrodami), Sangiovese (meklēt pēc Chianti, Chianti riserva) vai Barbera.  Baltvīna fanātiem –  derēs ozolkokā izturēts, jaunās pasaules Chardonnay vai Sauvignon Blanc.
  • Pildīta paprika – pilnmiesīgs, augļains Chardonnay, svaigs Sauvignon Blanc vai Verdejo (var aizstāt ar Vinho Verde). Vieglu sarkanvīnu mīlētājiem derēs Pinot noir vai Sangiovese. Kā universālu vīnu var ieteikt Zinfandelu vai Primitivo.
  • Cepti āboli , ābolmaizes – te līksmo baltvīnu mīlētāji. Vieglam maltītes noslēgumam skatāmies pēc Pjemontas pērles – Moscato d’Asti, kas būs viegli dzirkstošs, salds kārums. Negribās saldu, bet gribās lielākus burbuļus? Prosecco būs Tev pa prātam – met aci uz Extra Dry. Burbuļu netīkotājiem patiks Riesling Spatlese vai Gewurztraminer – vīna esošā skābe labi sabalansēs gan vīna, gan deserta saldumu. Tiem, kuriem nav bail no otrās dienas sekām, un patīk salds un salds – ņem paslēpto Tawny Port pudeli un bauda dzīvi.
  • Cūku pupas –  vasaras izskaņas ēdiens, kuram klāt derēs Vecās pasaules Sauvignon Blanc. Tāpat kaut kas, kas nāk no Bordo vai Luāras ielejas. Itāļu Lugana derēs vieglo vīnu mīļotājiem, jo vīns tiek dēvēts arī par citronūdeni. Sarkanvīnu cienītājiem ieteicams Syrah vai Merlots, vēlams no vecās pasaules. 
  • Gailenes un citas sēnes. Līdzīgi kā ar gaļu, arī sēnes labi saspēlējas ar vīniem. Elegants Pinot Noir, zemes garšām bagātīgs Syrah, vai sulīgs Zinfandels būs labs kompanjons gan gailenēm, gan citām sēnēm. Baravikām lieliski derēs Nebbiolo vai Côtes du Rhône Red. Ozolkokā izturēts Jaunās pasaules Chardonnay, Viognier, klasiskais Ronas blends (Marsanne un Roussanne). Rozīšu mīlētājiem garšos sēnes kombinācijā ar Tavel vai Côtes de Provence.
  • Kabači un cukīni. Svaigs, citrusīgs Sauvignon Blanc būs Tava īstā izvēle pie šiem dārzeņiem. Gana labi nopērkami ap 10,00 Eur no Jaunzēlandes. Sausi, kraukšķīgi Itāļu vīni –  Pinot Grigio, Pecorino, Falanghina, Greco di Tufo, Vermentino. Sauss Rīslings derēs pie pikantākiem kabaču ēdieniem, bet pie pildītiem kabaču ziediem iederēsies Franciacorta, vai Arneis no Pjemontas. Pie kabačiem, sieru ēdieniem un tomātiem iederēsies  Beaujolais vai ne pārāk stipra Valpolicella.
  • Ķirbji – ar ķirbjiem ir grūti. Ķirbju ir daudz, vīnu arī! Domājam, kas ir tas ēdiens, ko pagatavojot no ķirbja, var saukt par pamatēdienu, un ko tikai par piedevu vai uzkodu. Ķirbju zupa – Albarino (meklē pēc Rias Baixas) vai Prosecco. Pie ķirbju risotto meklējam ko krēmīgāku, piemēram, Jaunās pasaules Chardonnay vai Chenin Blanc. Pie ravioli vai lazanjas izvēlamies vai nu Viognier, Gruner Veltliner (patiks vieglāku vīnu cienītājiem) vai Pinot Gris – tas, ja gatavojam ar balto mērci. Pie sarkanās mērces droši ņemam Rhône Red vai Sangiovese, vai Francijas Pinot Noir. Pie rudens sautējuma, kurā, protams, dominē ķirbis droši glāzēs lejam Syrah, Cabernet Sauvignon, Merlot vai Chardonnay. Saldie ēdieni no ķirbjiem – Riesling, Madeira, Heress (noteikti, ne fino, bet creamy, vai  – riktīgi kārajam zobam PX), Ice Wines vai jebkurš dzirkstulis, kas miedz ar aci no veikala plaukta.
  • Garšvielām bāgātāki ēdieni – ledus auksts, pussalds vīns. Lieliski ies klāt Rīslings – strādās kā univerālais kareivis. Jaunās pasaules Shirazs, Merlots, Zinfandels , jo visi šie vīni ir ar zināmu salduma niansi.
  • Speķa pīrāgi – daudziem no mums šis bērnības ēdiens nesaistās ar vīnu, bet gan ar tēju vai kafiju. Tomēr, ja gribam būt fancy un uzdzert vīnu, nebaidāmies un izvēlamies vai nu mucā izturētu Chardonnay, vai Luāras Cabernet Franc, Argentīnas Malbec, vai arī Kalifornijas Zinfandelu.
  • Sautēti kāposti ar cūkas kāju. Bez pārsteigumiem, ēdiens nāk no Elzasas tāpēc tikai likumsakarīgi, ka klāt dzeram Rīslingu vai Gewurztramineru. Abi vīni ir viegli saldi un tieši saldums būs tas, kas izbalansēs kāpostu skābumu, savukārt abos vīnos esošā skābe tiks galā ar cūkgaļas treknumu.
  • Gulašzupa – piesātināts, intensīvs, mājīgs un ēdiens komfortam, līdz ar to arī vīnus ņemam komfortablus – bagātīgu Cabernet Sauvignon, pilnmiesīgu Bordo, Austrālijas blendus ar Merlot vai Syrah. Riojas Tempranillo arī lieliski iederēsies, vīns papildinās un nenomāks liellopa un paprikas notis. Protams, protams, arī Ungāru pašu burvīgos vīnus nevajag aizmirst – meklē pēc Kekfrankos un citiem tradicionālajiem Ungāru sarkanajiem.
  • Biešu zupa un citi ēdieni. Bietes ir sarežģīts dārzenis, ja runājam par to sapārošanu ar vīniem. Šeit, protams, jāņem vērā gan biešu ‘’zemainā’’ garša, gan to dabiskais saldums, arī kāda veida bietes tās ir, jo dzeltenās ir delikātākas kā sarkanās. Ieteicams izvairīties no pārāk miecvielainiem un sausiem vīniem. No baltvīniem var izvēlēties Riesling, balto Burgundiju, balto Ronas blendu, Viognier, Colombard. Provansas vai kāds cits rozā, arī Cava, lieliski var papildināt biešu ēdienu. Pie biešu salātiem ar sieru (zilo sieru, fetu utt.) talkā var nākt vecās pasaules Sauvignon Blanc vai Albarino. Tie, kuri dod priekšroku sarkanvīnam var lūkoties Valpolicella , Pinot Noir vai Zinfandel virzienā. Visi šie vīni draudzēsies arī ar boršču, ja nu nav luste uzdzert zupai alu  vai malciņu auksta šņabja.
  • Sautējumi  – pie pamatīga rudens labumu sautējuma piederās sarkanvīni. Côtes du Rhône sarkanais, sevišķi tie, kas + ciemata nosaukums, piemēram Côtes du Rhône Cairanne, Côtes du Rhône Vacqueras, arī Crozes- Hermitage, Gigondas, Lirac. Langedokas sarkanvīni – meklē veikalā pēc Corbieres, Minervois, Faugeres. Spānijas sarkanie, kā bāzes līmeņa Rioja (skaties pēc Crianza. Joven gan neņem – tas būs pārāk augļains un svaigs!). Portugāļu Douro ielejas vai Itāļu Barbera arī būs laba izvēle. Pikantākiem, garšvielām bagātākiem sautējumiem ņemam Zinfandelu, Austrālijas Shiraz, Pinotage no Dienvidāfrikas vai jau bieži pieminēto Argentīnas Malbec
  • Kartupeļu ēdieni. Latvieša ēdienkartes pamatu pamats ar neskaitāmām variācijām, ne? Ķeramies pie lietas! Kartupeļu ēdienu ir ļoti daudz, apskatīsim specifiskākos un, mūsuprāt, interesantākos.  Kartupeļu biezputra – lūkojamies pēc vidēji piesātinātiem vīniem. Baltvīna cienītājiem patiks jaunās pasaules Chardonnay vai Côtes du Rhône Blanc. Sarkanvīna piekritējiem – Côtes du Rhône Red, Barbera vai Merlot. Kartupeļu pankūkas. Cita starpā, zinājāt, ka šis ir viens no tradicionālajiem ebreju ēdieniem? Mēs ne. Klāt varam nobaudīt kādu malku dzirkstošā vīna – te izvēle no Prosecco līdz Champagne, protams, sausa, jo vīnā esošā skābe palīdzēs tikt galā ar ēdiena treknumu, kā arī burbulīši attīrīs garšas kārpiņas. Ja nu burbuļa nav pa rokai, negaršo (gadās), vai vienkārši gribās baltvīnu, lūkojamies pēc Gruner Veltliner, Riesling Spatlese, Sauvignon Blanc vai Gewurztraminer, arī Pinot Gris. Skābe, skābe ir visa pamatā! Sarkanvīna cienītājiem pie kartupeļu pankūkām patiks Pinot Noir vai Barbera. Cepelīni – šis kaimiņvalsts kulinārijas stūrakmens ir gana populārs arī pie mums, un Lietuva ir gana tuvu, lai izveiktu kulināros izbraucienus. Tātad, klāt dzeram ozolkoka mucā izturētu Chardonnay, vidēji sausu Mozeles Riesling, vai Nebbiolo. Kartupeļu sacepumiem piederēsies Elzasas vai Mozeles Rieslings vai pilnmiesīgs, ozolkokā izturēts Chardonnay.
  • Skābēti kāposti. Lai cik tas arī neliktos dīvaini, Cabernet Franc ir tas vīns, kas jādzer pie skābētiem kāpostiem, tāpat kā Riesling vai Gewurztraminer. Visiem vīniem, tāpat kā kāpostiem piemīt pikantums – abu pikantās notis papildinās viena otru, izcels garšas un padarīs ēdienu ļoti baudāmu

”Chablis” un Chablis

Šablis…šablis… šablis. Francijas vīnu pērle. 

Šovakar mūsu nagos nonāca, un pēcāk salija glāzēs divi šī vīna eksemplāri – īstais un khm…gribētu teikt,ka viltotais. 

Viltotajam mēs uzskrējām virsū pilnīgi nejauši – braucot pēc sarkanvīna uz “nu to tur gruzīņu veikalu”, paslīdēja roka un padusē tika iespiests šis vīns, kuru, jāatzīst, mēs cītīgi visu vakaru apsmējām. 

Tovuz Chablis. Vīns ražots Azerbaidžānā. Vīnogas – Chardonnay un Bajanšir. Informācija no ražotāja mājaslapas – “pussausais baltvīns, patīkamā salmu krāsā, ar vīnogām raksturīgu ziedu aromātu, kuru papildina vīna izturēšanas nianses. Garša maiga, harmoniska, mēreni svaiga, ar jūtamām izturēšanas niansēm. Ieteicams lietot atdzesētu, pie zivīm vai svaigajiem sieriem.” 

Neticiet gandrīz nevienam vārdam no ražotāja mājaslapas. Vienīgais, kas kaut cik atbilda patiesībai bija vīna krāsa, diezgan pievelkot patīkami salmu zeltaina. Viss pārējais…ieskatam – jūs visi,  taču, esat dzēruši kāda, pie tam ne visai veiksmīga darinātāja, mājas vīnu no āboliem? Lūk, šis garšoja apmēram tā pat. Aromātā – pārgatavs ābols, garšā – pārgatavs ābols, un…un…nekā cita. Protams, mēs tīrās izklaides pēc pameklējām citus aromātus un garšas – drīzāk piedomājām, jautrības vārdā. Un, mīļais ražotāj, kurš, cerams, (vai varbūt vēlams? :)) šo nekad nelasīs, apgalvo, ka šis vīns ir pussausais – Tu nekad dzīvē neesi nevienu pussauso vīnu dzēris, un man pat bail domāt kā garšo, tavuprāt, sausais vīns. Secinājums – ja garšo omītes ābolu vīns – šis ir Tev! 

Domaine de Varoux Chablis 2017

Pilnīgi cits stāsts – īstais, ‘’dzīvais’’ Francijas čabulītis. Lielisks, svaigs un minerālains. Mājaslapā informācija skopa, lasām importētāja etiķeti: “Pilnmiesīgs, labi sabalansēts un tonizējošs vīns ar dzidru un maigi zeltainu krāsu. Vīnam piemīt kompleksa un silta buķete un noturīga pēcgarša. Pēc garšas vīns ir mineralizēts un dzīvīgs ar dominējošām greipfrūtu un pīniju notīm. Ieteicams ar jūras veltēm, kazas sieru un truša gaļu.” Pilnmiesīgumu īsti nepamanījām, pīniju riekstus arī – iespējams tāpēc, ka nemaz nezinām kā tie pīniju rieksti garšo. Viss pārējais gan kā pēc mācību grāmatas – minerāli bija, citrusi bija, augsts skābes saturs bija. 

Secinājums – lai arī šim ražotājam ir pieejams garšīgāks Chablis ( Domaine de Vauroux Chablis Vieilles Vignes), arī šis priekš bāzes līmeņa izstrādājuma nav slikts. Pirksim vēl!

SCHEUREBE

Pavisam nesen gadījās ieklīst Mosel Wein veikalā Elvīras ielā, patiesais galamērķis bija kāds pavecāks Rīslings, bet ar laipnās un zinošās veikala saimnieces sirsnīgu gādību mūsu rokās un vēlāk arī glāzēs nonāca Scheurebe Muschel Kalk trocken. Vīna aromātā citrona-laima, citronu sulas, ziedu, zaļu ābolu un mandeļu notis. Garšā tie paši citrusi un minerāli. Vīns sauss, ar vidēji vieglu miesasbūvi, gards un svaigs. Pilnīgi noteikti pirksim vēl.
Nedaudz par Scheurebe vai Sämmling 88 – vācu vīnkopības mazpazīstamā pērle, kas galvenokārt tiek audzēta Vācijā un Austrijā, krietni mazāk Šveicē un Slovēnijā, kā arī Jaunajā pasaulē – Oregonā, Kalifornijā, Rietumaustrālijā, arī Kanādā. Vīnoga iegūta, krustojot Riesling un kādu nezināmu savvaļas vīnogu. Sākotnēji kā otrā vīnoga tika minēta Silvaner, bet DNS analīžu rezultātā šie minējumi neapstiprinājās. Scheurebe vīnogu uzskata par Vācijas 20gs. veiksmīgāko krustojumu. 
Scheurebe vīniem ir zināma līdzība ar Riesling, tiem piemīt labs skābuma balanss, bet parasti tiem ir izteikti intensīvāka garša. Nedaudz pārfrāzējām vīnu importētājas Terijas Teises plaši atkārtotu izteikumu ”Scheurebe būtu Riesling, ja pēdējais būtu transvestīts. Ja Rieslings izsaka visu, kas ir cēls un labs, Scheurebe piedāvā visu, kas ir netīrs un jautrs. Tas ir Rieslinga ļaunais, ragainais dvīņubrālis”.
Sagaidot vīnogu pilnīgu nogatavošanos, vīns var būt diezgan pilnmiesīgs ar upeņu un greifrūta notīm. Vieglākos un nepiesātinātos vīnos ir uztveramas arī medus nianses. 
Cenu amplitūda, sākot no apmēram 10eur par vienkāršākajiem paraugiem no Vācijas un Austrijas, līdz pat gandrīz 300eur par izcilu desertvīnu Dr.Burklin-Wolf Wachenheim Mandelgarten Scheurebe Trockenbeerenauslese no Pfalcas Vācijā.

Mulsum jeb Ziemassvētki iespējami arī vasarā


Pirmais Eksperiments. Šoreiz, pētot Senās Romas vīnus, uzdūrāmies arī kāda, tolaik populāra vīna dzēriena, receptei. Sacīts – darīts, sagādājām sastāvdaļas un metāmies brūvēt. 
Mums vajadzēja:

3 krūzes remdena ūdens
1 krūzi sausa sarkanvīna 
1 veselu kanēļstandziņu 
1 veselu muskat riekstu 
1 tējkaroti nemaltu krustnagliņu 
4 ēdamkarotes medus ( ņēmām vienkārši ziedu medu) 
Apelsīnu vai citronu šķēlītes,kuras pievienot glāzēs pie dzēriena pasniegšanas – mēs likām laimu, un bija gana labi.

Pagatavošana pavisam vienkārša, un sanāks arī iesācējam. Sajauc kopā ūdeni un vīnu, maisot izšķīdinām medu, pievienojam garšvielas. Visu sakombinē un liek ledusskapī uz 18-24 stundām. Pirms pasniegšanas izņem garšvielas, lej glāzēs un bauda. 
Var glabāties ledusskapī līdz piecām 
dienām.

Dzēriens,kuru mēs gatavojām, saucās Mulsum. Viens no alkoholiskajiem dzērieniem,kurš ir sastopams līdz pat mūsdienām, bet datējas kā viens no senākajiem, kā arī nav īpaši mainījies. 
Senatnē, lielākā daļa vīnu bija rūgtāku par mūsdienās sastopamajiem, jo vīnogas nebija tik saldas kā mūsdienās. Lai samazinātu šo rūgtumu, un padarītu vīnu baudāmāku, romieši pievienoja medu, kā arī atšķaidīja ar divām daļām ūdens, lai padarītu vīnu piemērotāku ikdienas patēriņam. Iznākumā sanāca salds un atsvaidzinošs vīna dzēriens ar nelielu alkohola saturu – līdzīgs punšam ar nelielu garšvielu niansi. Pavisam sena Mulsum recepte bija pavisam vienkārša un neprasīja pilnīgi nekādu vīna vārīšanu, vēlāk gan radās receptes, kuras prasīja rūpīgāku sagatavošanu, ilgāku vārīšanu un eksotiskākas garšvielas, kā arī garāku fermentēšanas laiku. Tomēr pati, pati populārākā Mulsum recepte ir vīns, ūdens un medus.

Kas sanāca mums? Auksts Ziemassvētku dzēriens. Ziemīšu fanātiem derēs arī vasaras karstumā. Mūsu gaumei par saldu – noteikti jāliek mazāk medus, un jāņem sausāks vīns. Vienīgā nelaime, ka riktīgi sausa Barbera garšo tāpat, un ne prātā nenāk maitāt šamo ar medu un garšvielām. Pievienojamo krustnagliņu apjoms arī tiks samazināts – vīns, kurš atgādina marinētus ķirbjus nav mūsu gaumē. Iespējams, garšas interesantumam iemestu pāris lauru lapas. Un, jā – alkohols nebija vairs jūtams.

Mulsum jeb karstvīna vēsā versija