UZMANĪBU! Raksts satur dzīvas vardes un jēlu gaļu. Penicilīns gatavo varžu kājiņas.

Gro un Amarillis pozē sugas brāļu kāju kastītē

Ar ko jums asociējas franču virtuve? Saderam, ka vismaz vienam no jums tās ir varžu kājiņas? Pat ja neesiet ēduši, tad vismaz dzirdējuši, ka frančus sauc par varžēdājiem? 

Leģenda vēsta, ka francūži sākuši ēst varžu kājiņas 12. gadsimtā, kad mūki, kuriem bija jāievēro bezgaļas diēta, tās klasificēja kā zivis. Pēc kāda brītiņa arī vienkāršā tauta, tā teikt, pavilkās, un ne jau aiz labas dzīves. Francijā gada laikā apēd apmēram 80 milijonus kāju pāru gadā. Pārsvarā tās tiek ievestas no Indonēzijas, kura arī ir lielākais varžu kājiņu eksportētājs Eiropā. Par attaisnojumu varžēdājtautai varam pieminēt, ka šī delikatese ir populāra arī Ķīnā, ASV, kā arī citur Eiropā

saldētas varžu kājiņas

Mēs par pamatu ņēmām franču virtuves klasiku GRENOUILLE A LA PROVENCALE – recepte ļoti vienkārša, izdosies pat iesācējam, kā mēs. 

  • Ņemam varžu kājiņas ( mums bija 8, iepakojumā mēdz būt arī 12)
  • Sāls
  • Baltie pipari –  taisnības labad jāpimin, ka mēs lietojām tos,kuri bija atrodami virtuves plauktā.
  • Milti – mūsu gadījumā bezglutēna maisījums, bet šis galīgi nav būtiski- vajag tikai pāris saujas panēšanai 
  • Nesālīts sviests cepšanai
  • 3 sasmalcināti ķiploka ‘’zobiņi’’
  • Sasmalcināta pētersīļu bunte 
Atkusušas un gatavas apstrādei

Sagatavojam varžu kājiņas, atkausējam, apberam ar sāli, pipariem, un apviļājam miltos. 

Uz vidēja karstuma uzkarsējam pannu, izkausējam sviestu, un liekam kājas cepties. Izmantojam taimeri – cepam kājiņas no katras puses 3 – 4 minūtes, kamēr tās kļūst zeltaini brūnas. Pievienojam sasmalcinātus ķiplokus un pētersīļus un pacepam vēl 30 sekundes, lai garšvielas uzsilst un atverās. Mēs likām klāt arī smalki sagrieztu šalotes sīpolu – bija ļoti labi un iederīgi. 

Liekam gatavo maltīti uz šķīvja, pārkaisām ar ķiploku-pētersīļu maisījumu un ēdam nekavējoties. 

procesā

Klasisikajā receptē nekas nav minēts par piedevām, mēs klāt piekodām pastinaka biezeni. 

Un tagad par svarīgāko daļu –  VĪNS. Vīni bija divi – apzināti izvēlēts Elzasas Rīslings – nedārgs, vienkāršs vakara vīns, un Austrijas Gruner Veltliner, kuru mums nopārdeva kādā vīna veikalā, kurā gan sākotnēji mums kā saderīgo vīnu piedāvāja sarkanvīnu – nenoprecizējot gan kuru.

gatavās kājeles

Par garšām – varde garšo kaut kur starp cāli un zivi, bet tomēr pēc vardes – savādi, nepierasti, bet piesaistoši. Pastinaku biezenis lieliski kalpoja garšu paletes notīrīšanai starp kumosiem. Elzasas rīslings bija pareiza izvēle – garšas sakombinējās, izveidojot vienotu buķeti. Ar Veltlineru bija ne tik labi – dzert varēja, bet laikam vīna planā miesa un pārāk augstais skābuma līmenis traucēja. Toties Veltliners ideāli saspēlējās ar pastinaku biezeni –  tā kā, ja kādreiz vajag kaut ko uzdzert šim ēdienam – rekur jums vīniņš. 

P.S –  par attaisnojumu sarkanvīnu ieteikušajai pārdevējai jāatzīst, ka arī mēs bez izpētes nezinātu, ko piedāvāt. Šis nav mūsu virtuves tradiconālais ēdiens. Mēs gan vadītos pēc vista/zivs, primārā izvēle būtu Chardonnay, kurš, starp citu, arī ir viens no iederīgajiem.

Grons pozē Šampanieša glāzē

P.s – neviena varde eksperimentā necieta 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *